Biedrības “Ritineitis” īstenotā projekta “Kultūrorientācijas pasākumi Ukrainas civiliedzīvotāju iekļaušanās veicināšanai Balvu novadā” ietvaros 2025. gada rudenī norisinājās latviešu valodas meistarklašu cikls, kas kļuva par nozīmīgu soli gan Ukrainas civiliedzīvotāju, gan vietējās kopienas savstarpējā tuvināšanā. Atšķirībā no tradicionālās valodu apguves, šeit latviešu valoda tika mācīta kā dzīvs, elastīgs un radošs saziņas līdzeklis, cieši sasaistot to ar teātra elementiem un iestudējuma “Minhauzena precības” garu.
Meistarklases norisinājās drošā un atbalstošā vidē, kurā dalībniekiem tika dota iespēja runāt, kustēties, improvizēt un eksperimentēt ar valodu bez bailēm kļūdīties. Šāda pieeja palīdzēja mazināt spriedzi, kas bieži pavada svešvalodas lietošanu, un veicināja pārliecību par savām spējām komunicēt ikdienas situācijās. Valoda šeit netika uztverta kā eksāmens, bet gan kā instruments, ar kura palīdzību veidot attiecības, izteikt domas un piedalīties sabiedriskajā dzīvē.
Nozīmīga loma meistarklašu cikla kvalitātē bija to vadītājām– asociētai profesorei Ritai Lūriņai un Daugavpils teātra aktrisei Agnesei Laicānei. Viņu profesionālā pieredze, apvienojot akadēmisku skatījumu ar teātra pedagoģiju, ļāva radīt vidi, kurā valodas apguve notika caur dialogu, ķermeņa brīvību, balsi, humoru un savstarpēju uzticēšanos. Šī pieeja bija īpaši nozīmīga Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri bieži saskaras ar psiholoģiskiem šķēršļiem – bailēm runāt, tikt nesaprastiem vai kļūdīties.
Noslēguma diskusija kalpoja kā būtisks refleksijas punkts visam meistarklašu ciklam. Dalībnieki dalījās pieredzē, apzinājās savu izaugsmi un saņēma praktiskus ieteikumus, kā turpināt latviešu valodas apguvi pašmācības ceļā. Tika pārrunātas arī konkrētas iespējas Balvu novadā un Latvijā, kur valodu iespējams praktizēt dabiski – ikdienas saziņā, kopienas aktivitātēs un kultūras pasākumos. Šīs sarunas nostiprināja izpratni, ka valodas apguve ir ilgtermiņa process, kurā svarīgākais ir nepārtraukt runāt un nezaudēt drosmi.
Kā atzina viena dalībniecēm: “Šajās meistarklasēs es pirmo reizi sajutu, ka drīkstu runāt latviski bez bailēm. Pat ja kļūdos, mani uzklausa, un tas dod spēku turpināt.”
Latviešu valodas meistarklašu cikls pierādīja, ka radoša, cilvēcīga un uz drosmi balstīta pieeja var kļūt par spēcīgu pamatu veiksmīgai iekļaušanai vietējā kopienā. Līdzīgi kā “Minhauzena precībās”, arī šeit humors, fantāzija un atvērtība kļuva par tiltu starp dažādām pieredzēm, valodām un kultūrām, stiprinot piederības sajūtu Ziemeļlatgalei un Latvijai kopumā.
